Ielādē...
t.sk. PVN 5%
Latviešu teātra un kino aktrises Astrīdas Kairišas (1941 – 2021) valdzinošā izskata dēļ daudzi fotoattēli ar viņu no filmām un izrādēm ir ieguvuši pašvērtību, tāpēc tie ir attēli, ko var turēt acu priekšā kā liecību cilvēka skaistumam, pat ja neesi redzējis darbus, no kuriem tie nākuši. Filmas ar Astrīdas Kairišas līdzdalību ir pieejamas, bet izrāžu bildes un izrāžu ieraksti ieguluši teātra arhīvā, tāpēc par viņu, tāpat kā par daudziem citiem izciliem aktieriem, var teikt – no aktiera mūža pāri nepaliek nekas, vien tas emocionālais nospiedums, kas atstājis iespaidu uz tūkstošiem skatītāju.
Grāmata sastāv no 80 lapām (160 lappusēm), kur katrai vienā pusē ir aktrises fotogrāfija, viena ik mūža gadam, otrā – etīde par svarīgāko šajā gadā. Lasītājs iepazīst Kairišu – aktrisi un Astrīdu - sievieti no mūža pirmās līdz pēdējai dienai.
Grāmata izdota ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Par autoru
Ieva Struka (1974) ir ļoti pazīstama teātra zinātniece un kritiķe. No 2004. gada ir Latvijas Nacionālā teātra literārās daļas vadītāja un padomniece repertuāra jautājumos,. Pētnieciskajā darbībā pievērsusies režisora Pētera Pētersona daiļrades izzināšanai, publicējot monogrāfiju (2000) un sastādot atmiņu krājumu (2003). Veidojusi analītisku interviju grāmatu sadarbībā ar režisori Māru Ķimeli (2007). Uzrakstījusi Latvijas Nacionālā teātra vēsturi, kas balstīta arhīvu un dokumentu studijās (2009). Sakārtojusi un komentējusi dramaturga Gunāra Priedes Rakstus piecos sējumos. Tikusi nominēta 2023. gada Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Spilgtākais darbs literatūrzinātnē" par monogrāfiju "Par skaisto un aplamo dzīvi", kas vēsta par mākslinieku un rakstnieku Anšlavu Eglīti.
Autore par grāmatu
Ja no aktiera mūža pāri nepaliek nekas, tad arī grāmatai jābūt tādai, kas vienlaikus piedāvā šo mūžu “iemūžināt” un “pazudināt”, proti, no grāmatas par Astrīdu Kairišu var izņemt visas 80 lapas, kas simboliski sasaucas ar viņas nodzīvotā mūža gadiem. Tā kā bildi paredzēts izņemt no grāmatas, tad teksts, kas attiecas uz šo bildi, ir izlasāms bildes otrā pusē nevis atvērumā, un starp albuma lapām, gluži kā tajos laikos, kad dzīvoja un strādāja Astrīda Kairiša, ideālā versijā būtu ievietojams pauspapīrs jeb balta, plāna un caurspīdīga papīra lapa. 21. gadsimta tehnoloģijas to īsti neatļauj, tāpēc pauspapīru atliek iztēloties, bet iztēle bija arī Astrīdas Kairišas darba instruments.
