Artūra Skrastiņa Spogulija

Kopš 2018. gada vārds “simtgade” ir ticis minēts bieži, un tagad cildenās jubilejas kārta pienākusi Dailes teātrim, kura dibinātājs ir Eduards Smiļģis – Latvijas kultūras leģenda. Patiesīguma, kaislības un skaistuma ideālus Dailes teātrī piepildījuši daudzi jo daudzi mākslinieki, un mūsdienās starp viņiem ir arī aktieris, kuram apjomīgu grāmatu “Artūra Skrastiņa Spogulija” veltījusi teātra kritiķe Līvija Dūmiņa. “Artūrs Skrastiņš ir radoša nemiera gars, kuram tik ļoti piestāv nevietā novalkātais zvaigznes tituls, un tikai viņš pats zina, cik viegli ir uzlēkt pie jebkuras mākslas debesīm un cik grūti ir tur atrasties pastāvīgi. Te ar talantu vien ir par maz – nepieciešams darbs, veiksme, prasme tikt pāri zaudējumiem, neapmaldīties skatītāju un kritiķu mīlestībā un daudz kas cits,” – tā par galveno varoni grāmatas priekšvārdā izsakās teātra zinātniece Ieva Struka. Patiesi – A. Skrastiņš ir viens no savas paaudzes vadošajiem un populārākajiem aktieriem, un rit 25. gads, kopš viņš spēlē Dailes teātrī. Viņš ir īstens sava teātra patriots. L. Dūmiņa atklāj, kā aizsācies A. Skrastiņa ceļš skatuves un arīdzan kino mākslā, cik pretrunīgi reizēm mēdz būt panākumi. Sastapšanās ar režisoriem, kuru estētiskie un filozofiskie uzskati palaikam ir visai atšķirīgi, liek aktierim ne tikai iedziļināties, saprast un pieņemt katras nākamās izrādes veidolu un vēstījumu – tie ir nemitīgi meklējumi un urdīšanās sevī, reizēm uzņemoties iniciatīvu pašam, reizēm paļaujoties uz iestudējuma veidotāja konceptu, reizēm tam pretojoties. A. Skrastiņš par to runā ļoti atklāti. Viņa radošajā telpā jeb Spogulijā, kā to nodēvējusi L. Dūmiņa, ienāk un viņu raksturo arī cilvēki, ar kuriem saistīta aktiera dzīve tiklab no personiskā, kā profesionālā skatpunkta. Grāmatas autore par savu uzdevumu izvirzījusi analizēt tos aktiera radošā darba aspektus, kuros izgaismojas nevis slavas acumirklīgie oreoli, bet galvenokārt grūtības un šaubas, pieredze un mainīgums – personības tapšana un nobriešana, un nepabeigt