Pasīvā pastāvēšana

Normunds ir vienpatnieks, kurš vēlas, lai visi liek viņu mierā. Ar kolēģiem nekontaktējas ārpus pienākumu veikšanai nepieciešamā, mātes un māsas apciemošana viņam rada galvassāpes, un, ja pie durvīm klauvē kaimiņi, Normunds izliekas, ka mājās neviena nav. Taču kādu dienu augstsirdības uzplūdos piekrīt pieskatīt kaimiņienes desmit gadus veco meitu, paverot savu dzīvi trauksmainiem notikumiem.

Atsauksmes

Galvenais varonis Normunds ir viens kaitinošs tipiņš. It kā jau neko sliktu nevienam nav izdarījis, bet tieši savas lielās pasivitātes un savdabīgā pasaules redzējuma dēļ tiek ierindots savādnieku kategorijā. Vienpatis, kurš nemīl, ja ārpasaule ielaužas viņa mierīgajā ikdienā, liekot pašam pieņemt kādus konkrētus lēmumus. Viņš dzīvo it kā paralēlu dzīvi, ievērojot principu, ka labāk nekur neiesaistīties, neizteikt savu viedokli, nepievērst sev uzmanību. Bet pienāk brīdis, kad arī pasivitātes taktika mēdz izjaukt tik ierastās rāmās ikdienas robežas. Vai Normundam pietiks spēka atgūt savu iepriekšējo dzīvi? Vai notiekošais būs izmainījis viņa pasaules uztveri?

Romānā iekļauts svarīgs vēstījums – būtiski neklusēt un iesaistīties sabiedrības drošības uzturēšanā (Inga Kaļva-Miņina, žurnāliste, literāte, grāmatu blogere)

Nereti gadās, ka cilvēkam nākas sastapties ar notikumiem un situācijām, kuras nepavisam neatbilst viņa temperamentam un raksturam. Tas ir kas cits, nekā sēdēt dīvānā, kaut ko līdzīgu vērojot ekrānos. Šis romāns ir par to, ka galvenais tēls kādā brīdī izvēlas reaģēt uz saucienu pēc palīdzības. Kā tas sākas un ar ko tas beidzas, neatklāšu, teikšu tikai to, ka autors atzīstami tiek galā ar uzdevumu, tā parādot, cik spēcīga vai vāja ir cilvēka iekšējā būtība pret notikumiem, kas viņu provocē. Šis gan īsti nav romāns optimistiem, kāds esmu, taču man patika. Jebkurā gadījumā, svarīgi, kā tas uzrakstīts (Aivars Eipurs)

Jānis Sviklāns savu – autora – sociāli nozīmīgo vēstījumu romānā iestrādājis filigrāni un meistarīgi. Tas ir stāsts ne tikai par Normunda (ļoti iespējams, ka viņš dzīvo mūsu kāpņu telpā vai blakus mājā) dienām un nedienām, tas ir arī stāsts par sabiedrības vienaldzību, norobežošanos no dzīves pabērniem. Apbrīnoju autora prasmi izvairīties no didaktikas – tā vietā rakstnieks ir spējis likt mums katram ieklausīties sevī: vai arī es reizēm neesmu, atturīgi acis nodūris, pasteidzies garām mazajai "kaimiņu meitenei"? Romānā izmantotie simbolismi lasītājam šķitīs precīzi un daudzslāņaini; ironijas, lai arī rūgtas, būs daudz (Rolanda Bula)