Disidents

Grāmatas DISIDENTS galvenais varonis Ints Cālītis šī vārda būtību skaidro šādi: “Kādreiz es kategoriski protestēju pret to, ka mani sauc par disidentu. Šis vārds cēlies no angļu valodas un sākotnēji nozīmēja – atkritējs no ticības, no baznīcas. Es nekad nebiju piederējis komunisma baznīcai, tāpēc nevarēju būt tās atkritējs – disidents šī vārda sākotnējā nozīmē. (..) Taču sešdesmito gadu beigās un septiņdesmitajos gados (..) par disidentiem sāka saukt visus padomju režīma politiskos pretiniekus. Ja šo jēdzienu saprot šādā nozīmē, tad man nav nekādu iebildumu būt disidentam. (..) Es nekad neesmu cīnījies tikai pret kaut ko – pret komunismu, čeku, partiju. Es vienmēr esmu cīnījies par – par Latvijas neatkarību, brīvību, tiesībām brīvi runāt un rakstīt, pieslieties kādai reliģijai un tā tālāk. Vienmēr esmu zinājis, ko gribu sasniegt, kādi ir mani mērķi. To vidū pirmais un galvenais bija brīva un demokrātiska Latvijas valsts.” Viņš, tāpat kā grāmatas autors vēsturnieks, pedagogs, žurnālists un rakstnieks Vilis Seleckis, ir Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts. Abi 1990. gada 4. maijā balsojuši par Latvijas neatkarību. Inta Cālīša cīņa par to sākusies daudz agrāk. Ne velti padomju režīms viņu trīsreiz sēdināja cietumā, pakļāva necilvēcīgiem apstākļiem, taču neuzveica. Pirmoreiz Ints Cālītis arestēts 1948. gadā par skolēnu pretošanās organizācijas “Lāčplēsis” dibināšanu un proklamāciju izlīmēšanu par godu Latvijas Republikas 30. gadadienai. Nepilngadīgais jaunietis piedzīvo ilgu nīkšanu un pratināšanu stūra mājā un Centrālcietumā Rīgā, tad garu ceļojumu stolipina vagonos uz apcietinājuma vietu Kolimā. 8 gadi drausmīgi smaga darba, nemitīga bada – apstākļu, ko mūsdienu cilvēkam pat grūti iedomāties, kad, turot rokā zelta tīrradni, sapņo tikai par gabaliņu maizes. Pēc atgriešanās Ints Cālītis dzīvo čekas modro acu uzraudzībā, taču cīņu par savu mērķi turpina. 1958. gadā otrais arests, tā pamatojums – kratīšanas laikā atrastais 18. novembra runas melnraksts, veci ka