Zuša evaņģēlijs

Tam, kurš reiz ir redzējis zuti mirstam un pēc tam augšāmceļamies, ar racionālo domāšanu vairs nepietiek. Izskaidrot var gandrīz visu, var runāt par dažādiem procesiem, kā notiek organisma apgāde ar skābekli un vielmaiņa, vai par zuša aizsargājošo sekrētu un īpaši pielāgotām žaunām. Bet es esmu to redzējis pats savām acīm. Es esmu liecinieks. Zutis var nomirt un vēlāk būt atkal dzīvs. Ko gan vispār var zināt par zuti? Vai par cilvēku? Zutis Anguilla anguilla ir viens no mīklainākajiem dzīvniekiem, ko radījusi daba. Zivs, kuru apvij dabaszinātnisks noslēpums, ko mēdz dēvēt par “zušu jautājumu”. Zivs, kuru ir mēģinājuši izprast daudzi, sākot ar Aristoteli un beidzot ar Zigmundu Freidu, taču nesekmīgi. Zivs, kura iet bojā, kaut arī mēs lāgā nesaprotam, kāpēc. Zuša evaņģēlijs ir arī grāmata par autoru un viņa tēvu, un to, kā zutis saveda viņus kopā: ““Viņi ir jocīgi, tie zuši,” mēdza teikt tētis. Un, to sacīdams, viņš vienmēr izskatījās maķenīt priecīgs. Itin kā viņam būtu vajadzīga šī noslēpumainība. Itin kā tā aizpildītu viņā kādu tukšumu. Arī es tam ļāvos. Nospriedu – to, kam ticēt, atrod, kad ir tāda vajadzība. Mums bija vajadzīgs zutis. Bez tā mēs kopā nebūtu bijuši tie, kas bijām.” Patriks Svensons ir dzimis 1972. gadā. Viņš strādā par kultūras žurnālistu un dzīvo Malmē. Zuša evaņģēlijs ir viņa debijas grāmata. No zviedru valodas tulkojusi Inga Mežaraupe.