Svešuma grāmata

“Svešuma grāmata” ir atklāts vēstījums par mēģinājumiem atrast savu vietu mūždien mainīgajā pasaulē. Sākot ar tēva nāvi un beidzot ar meitas pirmajiem gadiem, grāmata stāsta arī par autora bērnību mazā Ziemeļvidzemes ciematā un vēlāko dzīvi Rīgā, Londonā un Barselonā, cenšoties izsekot šķietami neizbēgamajai svešuma sajūtai. Realitāte grāmatā apvienojas ar iztēli, veidojot literāri izsmalcinātu ieskatu mūsdienu vīrieša iekšējā pasaulē, vienlaikus arī dziļi personīgu un skaudri atpazīstamu stāstu par dzīvi un nāvi, mākslu un mīlestību. Jana Egle, rakstniece un dzejniece: Cilvēka visdziļākās domas ir vīzijas, atmiņu uzplaiksnījumi, pēkšņas atklāsmes, uzmācīgi un monotoni trauksmes signāli, alkas un sāpes. Nereti gluži vai ķermeniskas. Notvert un pārvērst tās precīzos vārdos nav vienkāršs uzdevums. Vilis Kasims Svešuma grāmatā, vēstot savu nobriešanas stāstu, ieved lasītāju gluži vai meditatīvā starpstāvoklī starp izlasīto un savām paša atmiņām un vīzijām. Itin kā stāvot pie spoguļa un ilgi veroties sev sejā – jo ilgāk un smalkāk to pēti, jo svešāka tā šķiet. Un vairs nesaproti, kam drošāk pieskarties, lai neviltos, – vēsajam atspulgam vai savai siltajai sejai.

Eseju krājums ir atklāta jauna cilvēka refleksija par savu pieaugšanu, sākot no agrām bērnu dienām, cauri meklējumiem, kļūmēm, piedzīvojumiem. Vēstījums aptver plašu emociju spektru, tas sākas ar skumjām par tēva zaudējumu, izmet loku caur bērnību un jaunību un visbeidzot aizved līdz jaunu atklāsmju piepildītajai tēva lomai nu jau savas meitas dzīvē.

Andrejs Vīksna, portāla “Satori” galvenais redaktors, tulkotājs un literāts: “Svešuma grāmata” ir atgādinājums, ka dzīve vienmēr notiek pirmo reizi un mēs nekad nebeidzam tajā ieaugt, pārkārtojot atmiņas allaž mainīgā kolāžā. Vilis raksta, lai tiktu līdz pašai serdei, atgrieztos tieši tur, kur viss notika, un tomēr viņa projekts jau sākotnēji ir lemts visskaistākajai neveiksmei – jo rakstīt nozīmē ne tikai atgriezties, pārvarot svešumu, bet arī radīt vēl vienu dzīves versiju, svešuma kārtas audzējot. Piedzīvotais un izstāstītais kļūst par vienu it kā spožas gaismas pielietā vitrāžā, un lasītājam tajā jāskatās, nepiemiedzot acis.