Melnais telefons

Vladis Spāre ir mūsdienu īsā stāsta Maestro. Viņa varoņi... teju ikvienā no viņiem atmirdz kāda kristālskaudra šķautnīte no rakstnieka plašās dvēseles, un teju ikvienā no viņiem mēs ieraugām paši sevi. Ne vienmēr tādu, kādu pazīstam.

Kaut kas bezgala trausls un vienlaikus teju vai neiespējami sāpīgi īsts – tāds ir ikviens no Vlada Spāres stāstiem. Tie ir kā nevainojamas melnās pērles, kas, mēnessgaismas sasūkušās, aptinas lasītāja sirdij un paliek, to ieskāvušas uz mūžiem. Melnais ebonīta telefons ir simbols – tas nespēj darboties bez vada, tāpat kā sirds nespēj just bez ķermeņa. Literatūra ir visvarena, jo ļauj vēl spilgtāk izjust dzīvi no dažādiem dvēseles stāvokļiem un reibinoši dažādiem skatpunktiem. Vladis Spāre uz pasauli skatās ar mierīgu, viedu smeldzi, skaidri zinādams, ka mīlestība ir, jūtas nepazūd, un arī pēc negantām sāpēm ir iespējama laime, jā, tieši laime, nebīsimies šī vārda.

Kristīne Ilziņa