Ielādē...
t.sk. PVN 5%
Filma “Cilvēka bērns” tika uzņemta tanī liktenīgajā gadā, kad atguvām neatkarību un piepildījās Finka pareģojums — ka gads no abiem galiem lasīsies vienādi un visi koki pavasarī ziedēs vienlaicīgi. 1991. gada beigās redzējām, ka gaišreģa paredzējums ir piepildījies. Man tas likās bezgala garš aiz savas ietilpības, aiz notikumu bagātības un nozīmības. Un arī tagad, jau pēc divdesmit gadiem, tas man rādās visgarākais visā mūžā. Jo pa vidu — starp barikādēm, mītiņiem, varoņu nāvēm, krievu tankiem un puča radīto paralīzi un tumsu — un tad jau cauri reibinošajai uzvarai vijās darbs pie filmas, kas man bija un joprojām ir dziļi personīga.
/Jānis Streičs/
Cilvēkbērna gadā iet bojā Dieva un cilvēku nolādētā padomju impērija un barikādēs tiek aizstāvēta atjaunotā Latvijas valsts. Kā spītējot, Streičs filmē savu “vissvarīgāko un mīļāko” filmu. Lai atgrieztu parādu Latgalei, lai to garīgi izprastu visa Latvija.
Streiča vēstules un dienasgrāmatas ir par cilvēku kā mirkli Visaugstākā radīšanas pieredzē, par samērošanos ar nāvi un paaudžu ceļu — no viņu mūžiem uz Streiča un nākamajiem. Aizraujošs ieskats nesenajā pagātnē un mūsu izcilā režisora domu, kaislību, izmisuma un radīšanas pasaulē.
/Sarmīte Ēlerte/
Kā laikmeta dzīvā liecība aizraujoša un kā cilvēka dvēseles noskaņu hronika aizkustinoši godīga. Trīs vārdi, ar kuriem varu raksturot Jāņa Streiča literāro dienasgrāmatu, kas vēl reizi pierāda “zudušā laika” unikālu vērtību — talantu un darbaspēju tā pavisam taustāmi — ar roku uz papīra — formulēt savas, Latvijas liktenī tik būtisko 20. gadsimta 90. gadu aculiecinieka, domas un izjūtas. Šie Streiča manuskripti nesadegs un tiem nedraud izšķīšana virtuālajā telpā.
/Normunds Naumanis/
Jāņa Streiča dienasgrāmata un sarakste ar Jāni Klīdzēju ir potenciāls un fakts, kam publicētā formātā būs savs lasītāju loks, un tas kļūs par izpētes objektu, jo šeit ir ne vien emocionāli, bet arī intelektuāli bagāti teksti, kurus nav iespējams un nedrīkst ieslodzīt privātuma šaurajā rāmī. Šī grāmata atklāj laika gara atbalsojumu konkrēta indivīda apziņā, mākslinieka radošā procesa aizkulises. (..) Tā ir gan dokuments, laika liecība, gan mākslas fenomens.
/Ingrīda Kupšāne/
