Gūtenmorgens. Otrreiz

“Jaunu Gūtenmorgenu mēs jau sen bijām pelnījuši. Gan lasītāji, gan visa latviešu literatūra. Un nu to atkal esam sagaidījuši caur Māra Bērziņa laipnu roku. Arī otrreizējā tikšanās ir priecīga, jautra, jestra un līksma. Turklāt Gūtenmorgens, ārēji visnotaļ pelēcīgs tipāžs ar sievu un bērniem, ar savu televizoru un alus pudeli, ar vāri nojaušamu tieksmi uz daiļām mākslām un skaistām sievietēm, it kā varētu pretendēt uz tautā iemīļoto vidējā latvieša tēlu, tomēr viņš ir krietni āķīgāks. Viņam piemīt mūsdienās visnotaļ retā spēja domāt. Viņš tiecas izprast, kā ir būt iedzītam stūrī, vai vidus ir labākā vieta cilvēkam, kas ir punkts un vai divas reizes var iebrist vienā un tajā pašā jūrā. Viņu interesē ārbūtnes un Visuma ētikas kodekss, trešā auss un Apple kartupeļu mikročipsi. Smieklīgi, vai ne? Lai gan ļoti vajadzīgi ilgi spējīgai dzīvošanai.”

Gundega Blumberga

“Ja gribas paslinkot, bet negribas tajā atzīties pat pašam sev, ja tevī iezogas stindzinošā doma “ko citi par mani padomās?” un, pateicoties tai, tu kļūsti par nevainojamu, nopietnu pilsoni, ja gribas, lai tavs telefons, uzvalks vai nedēļas nogale būtu labāka kā Krūmiņam, Bērziņam, Ozoliņam vai Liepiņam, ja kāds pēc sešiem vakarā tevi velk pie ledusskapja, tad zini — tevī arī dzīvo Gūtenmorgens. Bet — nekrīti panikā! — Gūtenmorgens mājoja arī Rainī un Aspazijā…”

Andris Keišs

“Vienreiz parkā uz soliņa sēdēja Māris Bērziņš, skatījās debesīs un domāja. Te, nez no kurienes uzradies, viņam blakus piemetās Gūtenmorgens un sāka klusēt. Klusēja kā jau parasti — skaļi. Bērziņš uzmeta viņam vienu aci un teica: “Klausies, vecīt, tu zini, ka esi ģeniāls klusētājs?” Gūtenmorgens turpināja klusēt, bet vēl skaļāk un lepnāk. Te pienāca klāt Berelis, arī apsēdās uz soliņa, uzmeta Gūtenmorgenam otro aci un pavēstīja: “Es tevi atceros kopš pašas dzimšanas. Pirmais publiskais Gūtenmorgena brēciens bija manā dzīvoklī 2006. gadā. Laiciņš jau pagājis, bet, zini, tu nemaz nenoveco, tikpat žirgts un sprigans kā agrāk.” Klusēšana kļuva apdullinoša, un visi trīs nolēma, ka jāiet un jāiedzer kāds alus. Tāds viņš ir, šis Gūtenmorgens, — mazliet jokains, mazliet nopietns, mazliet ģeniāls, mazliet absurds radījums, kuram nekas no cilvēku būšanām nav svešs, kaut gan viņš pats, iespējams, nemaz nav cilvēks. Vai vārds spēj kļūt par cilvēku? Var jau būt, ka spēj, sevišķi, ja tas ir Gūtenmorgens. Viņš spēj dabūt gatavas visdullākās lietas.”

Guntis Berelis

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis