Divi stāsti par Barsu

Ja kāds sadomātu pierakstīt Jūrmalas kino vēsturi, Alvilam tur atrastos vieta kā pēdējam kinoreklāmas māksliniekam. Interesanti, ka viena no pēdējām filmām, kuru vecajā kinoteātrī “Banga” izrādījuši, bijusi Cinema Paradiso – Džuzepes Tornatores nostalģiska drāma par mazpilsētas kinoteātra uzplaukuma periodu un galu, kas beidzas ar kino nojaukšanu. Vēlāk, jau brīvvalsts gados, Alvils nodarbojies ar lauksaimniecību, tad krietnu laiku nodzīvojis ārzemēs, tagad atgriezies Latvijā. Cinema Paradiso kļuva par viena laikmeta beigu simbolu, un savā ziņā viena no jauna laikmeta ceļazīmēm var būt “Divi stāsti par Barsu”.

Autora uzmanības centrā ir izklaides un pseidointelektuālisma muklājā apjukušie, tie, kuri ar smagu sirdi un pat negribīgi, tomēr attāli vēl nojauš dievišķo pamatu sevī, bet pasaules troksnis un saldinātāji atsavina gribu.

Barsa, iespējams, ir mazpazīstams vārds. Uz Lielās Salas (Lielbritānijā) Barsa ir siltuma un laimības etalons, savukārt šai grāmatā – divu garstāstu vadmotīvs, taču ne vienīgais. Otrs ir emigrācija, latvieši emigrācijā un smagais jautājums: vai mums laiks atvadīties? No laikmeta, no kopīga tautas likteņa virziena? Tā vai citādi, vienmēr, kad jāatvadās, sākas apmulsums, un jūtu globālais apjukums ir abu stāstu trešais kopsaucējs.

Vārds “brīvība”, šis laikmeta apbalvojums, ikvienam ir gan ordenis pie krūts, gan cilpa kaklā. Ar to jāiemācās staigāt un turklāt smaidot, visur – emigrācijā vai mājās. Gluži kinematogrāfiskā manierē autors dāvā lasītājam “kameras mirkli” ar šī laikmeta cilvēkiem, kas apmaldījušies jaunajā pasaulē, kurā nav orientieru, ne atskaites punktu, vien tracinoša un baisa… brīvība.

Grāmata tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis