Zaļā dzīle

“Šī ir vismelnākā Āfrika ar vistrakākajiem, visasinskārākajiem, visalkatīgākajiem, vismežonīgākajiem un vienkārši visnešpetnākajiem nēģeriem. Azartiskam un izzināt gribošam cilvēkam Kongo pasniedz pasakainas veltes — vulkāni un gorillas, zelta un dimantu raktuves un pasaules visīstākie džungļi, burvji un sludinātāji, eksotisku diktatoru mantojums un nekur nesastopama korupcija, pavisam īsti pigmeji un par naudu nenopērkama bēgšana no policijas, zvērīgu slaktiņu atskaņas un pasaules garšīgākie mango… tas viss un vēl tūkstoškārt vairāk gaida, vilina un sauc gluži kā bungu rīboņa no džungļiem un hameleona dziesma, signalizējot par medus krājumu tuvumu…

Bet tie visi tādi eksotiski nieki vien ir. Vēl ir tāda lieta, ka tieši Kongo ir tā vieta zemes virsū, kur jau simtiem gadu koncentrējas tumsa un ļaunums. Un tie nav tikai tukši, dzejiski vārdi: tieši Kongo es esmu visciešāk — un ne pēc savas vēlēšanās — ieskatījies Tumsas acīs, un Viņa ir noraudzījusies manī. Pieskārusies, bet šoreiz aizslīdējusi garām. Man vismaz tā šķiet, kaut gan nekad jau droši nevar zināt. Un tas arī ir tas galvenais, par ko es centīšos jums šai grāmatā pastāstīt. Vienalga, burvji vai pigmeji, vulkāni vai dimanti, — visi mani Kongo stāsti tā vai citādi būs stāsti par tumsu. Par tumsu sirdī.”

Lato Lapsa