Okeāniskais es

Oktobra pievakare, lietains, kluss, aiz loga puskrēslā kustas koku zari vējā, miegains laiks, es sēžu mazās bibliotēkas istabiņas grāmatplauktu ielokā, blakus ir iedegta savu laiku nokalpojusi stāvlampa. Ārā jau sācis tumst, tāpēc redzu savu atspulgu loga rūtī. Es skatos tam acīs. Absolūts sentiments. Viss ir vienkopus — pasaules tumsa, es-vērotājs, kura acis izgaismo, un es-attēls, ko redzu. Un vēl bibliotēka. Esmu viens ar bibliotēku. (..) Bibliotēka šajā gadījumā, tāpat kā visos svarīgākajos jautājumos, man neko nav varējusi iemācīt. Tajā pašā laikā arī pats neesmu atklājis neko tādu, kas jau agrāk nebūtu bibliotēkā. Šādā veidā domājot, es palikšu turpat, kur sēžu, ar tām pašām atšķirtajām lappusēm klēpī, tām pašām brillēm uz acīm. Tātad — jādomā ne tā. Jāuzdod pareizais, tikai uz manu vienīgo dzīvi attiecināmais jautājums dzīvē, kāda tā atspulgojas manos Es spoguļos pirmo un pēdējo reizi. Lai būtu derīgs risinājums, ir jābūt pareizi uzdotam jautājumam. Bet es nezinu, kas ir pareizi.Andris Zeibots (1950) ir dramaturgs un dzejnieks, vairāku grāmatu autors. Viņa “Okeāniskais Es” ir latviešu pirmais romāns psiholoģiskās s stilā — par sapnī ietverto nosacīto bezapziņas pasauli ar tās daudzajiem Es tēliem un tā dažādajām identitātēm. Romāna centrālā ass ir Narcisa stāsts, kura apmātības sakni autors meklē un atklāj apjomīgā daudzslāņainā un daudznozīmīgā vēstījumā — par Amēliju, Hronosu, Inkvizitoru, dzejnieku Herbertu Lauku un daudziem citiem.