Baltijas valstu vēsture

€7,35

Grāmata aptver laika periodu no Ledus perioda līdz pat 2013. gadam. Grāmata sākas ar skaidrojumu, kā cēlušās Baltijas tautas. Lietuvai šajā periodā atvēlēta īpaša vieta kā pēdējai pagāniskai valstij Eiropā, un tiek atzīmēts, ka tolaik Lietuvas karalistē bijuši prasmīgi diplomāti, kas spējuši labi veidot attiecības gan ar krievu kņazistēm, gan ar Rietumu pasauli. Tomēr lielāko daļu grāmatas autors veltījis jaunāko laiku vēsturei. Viņš apraksta, kā 19. gadsimtā sākusies Baltijas tautu atmoda. Rīga pieminēta kā 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma rūpnieciski attīstītākā daļa Baltijā. Tomēr Rīgas spozmi ietekmē Pirmais pasaules karš. Nodaļai par starpkaru neatkarīgajām Baltijas valstīm autors devis virsrakstu “Īsais neatkarības periods”. Viņš norāda, ka Baltijas valstis kara dēļ kļuvušas par agrārām valstīm, jo industriālais potenciāls tika iznīcināts kara gados. Autors vērš kritiku uz to, ka Baltijas valstīs pie varas 30. gados bijuši autoritāri vadītāji – Konstantīns Petss Igaunijā, Antans Smetona Lietuvā un Kārlis Ulmanis – Latvijā. Pēc viņa domām, tas daļēji ietekmējis vēstures gaitu, novedot pie neatkarības zaudēšanas, jo Somijā, kura saskārās ar līdzīgiem ultimātiem, bijis parlaments, kas lēmis par valsts nākotni. Apakšnodaļai par neatkarības zaudēšanu Kasekamps lietojis nosaukumu “Aneksija”, taču tekstā norāda, ka tā bijusi okupācija, kuru sākumā īstenojusi PSRS, pēc tam nacistiskā Vācija, bet pēc tam atkal PSRS.