Izstāsti man noslēpumu

“PSRS bija sabrukusi, un daudziem par to bija prieks, taču ne visur. Bija 1992. gads. Braucu uz vietām, kur tas bija atnesis etniskas sadursmes un karus. Šķita, nav lielākas nelaimes, kā būt par bēgli, kādus satiku Ingušijā, Gruzijā, Osetijā, Armēnijā, Azerbaidžānā. Turp braucu caur Maskavu, sākumā vēl daudz nedomājot par Krievijas lomu šajos konfliktos, lai gan bija ļaudis, kas runāja par Kremļa neizgaisušo impēriskumu. Maskava tolaik šķita brīva un atvērta pasaulei.

Sekoja karš Čečenijā, ko pasaule vienaldzīgi sagremoja — tas taču norisinājās Krievijas iekšienē. Redzēju, kā uz Grozniju krīt bumbas, satiku čečenu cīnītājus, no kuriem pasaule bija novērsusies.

2008. gadā pieredzēju uzbrukumu Gruzijai, skatījos uz krievu aviācijas nogalinātajiem daudzstāvu nama iedzīvotājiem Gori. Taču arī šis karš Eiropā netika uztverts kā katastrofa.

Kad latviešu karavīri jau piedalījās miera uzturēšanā Irākā un Afganistānā, pat braukdams turp, vēl nedomāju, ka liels karš būtu iespējams tepat līdzās, Ukrainā.

Tagad — 2022. gadā — ar sagrautām pilsētām, karavīru un civiliedzīvotāju līķiem, tūkstošiem ievainoto un miljoniem bēgļu tas kļuvis arī par mūsu karu, kurā esam biedējoši netāla Ukrainas aizmugure.”

Atis Klimovičs

Atis Klimovičs (1962), žurnālists un kara reportieris. 2011. gadā izdevniecībā Dienas Grāmata klajā nāca Ata Klimoviča grāmata PERSONISKĀ LATVIJA. Divdesmitā gadsimta stāsti, bet 2017. gadā, tulkota no krievu valodas, Jurija Feļštinska un Vladimira Pribilovska monogrāfija KORPORĀCIJA. Krievija un VDK gadsimtu mijā.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis