Ēnas pār Temzu

Ir 1945. gads, un Londona vēl dzīvo kara atbalsīs. Četrpadsmit gadus veco Natanielu un viņa vecāko māsu Reičelu tēva un mātes prombūtnes laikā apņēmies pieskatīt nepazīstams vīrietis, kuru viņi dēvē par Naktstauriņu. Abiem ir aizdomas, ka Naktstauriņš varbūt ir noziedznieks, un laika gaitā tās pārtop pārliecībā, taču vienlaikus kļūst nebūtiskas, kad brālis un māsa pamazām iepazīstas ar aizbildņa ekscentriskajiem draugiem, kuri itin kā dzīvo savu dzīvi, tomēr nemanāmi un pašaizliedzīgi sargā šos bērnus. Bet vai viņi tiešām ir tie, par ko uzdodas? Un kā Natanielam un Reičelai justies, kad, izglābti no nāves briesmām, abi pēkšņi sastop savu māti? Pēc daudziem gadiem Nataniels sāk apjaust to, ko tolaik nezināja vai nesaprata, un šis žilbinošais romāns ir stāsts par ceļojumu pagātnē, kurā Nataniels nokļūst pa realitātes, atmiņu un iztēles tiltu.

““Pagātne nekad nepaliek pagātnē.” Kas tavi vecāki bija tad, kad nespēlēja tava tēva un mātes lomu? Ko patiesībā nozīmēja notikumi, kurus tu redzēji bērna acīm? Kā atmiņas neuzticamajās gaismēnās saprast, kas tik tiešām ir bijis, un kur meklēt to, ko atmiņās nevar atrast? Bijušais bērns sacer savas mātes dzīvesstāstu, taču, gluži kā blāvajā karalaika pagaismā, kas aptumšotās pilsētas kanālos rādīja baržām ceļu zem tiltiem, pats galvenais paliek, ēnās slīgstot. Grāmata, kas pēc izlasīšanas vēl ilgi turpina dzīvot lasītāja domās.”

Māra Poļakova, tulkotāja

Maikls Ondatje (Michael Ondaatje) sarakstījis sešus romānus, memuārus, grāmatu par kino un vairākus dzejas krājumus. Viņa romāns Angļu pacients 1992. gadā ieguva Bukera balvu un 2018. gadā — Golden Man Booker balvu — kas nozīmē, ka Angļu pacients tika atzīts arī par labāko Bukera laureātu 50 Bukera piešķiršanas gados. Dzimis Šrilankā, Maikls Ondatje dzīvo Toronto un ir Kanādas valsts apbalvojuma — Kanādas — ordeņa kavalieris.

Tulkotājas piezīme: Saskaņā ar svešvalodu īpašvārdu atveides fonētisko principu Ondaatje būtu rakstāms kā Ondātči, tomēr Maikla Ondatjes gadījumā diez vai būtu pareizi šo principu piemērot, jo atveidei ir tradīcija, proti, šī autora uzvārda latviskojums jau pastāv, tiek lietots un ir iesakņojies valodā. Grāmata Angļu pacients latviski iznāca 1997. gadā, kas, protams, bija vēl tikai interneta rītausma, un izdibināt pareizo izrunu varbūt bija pārlieku sarežģīti. Tagad ir citādi, taču kā būtu jārīkojas? Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Tiku apsvērusi iespēju autora uzvārdu latviskot atbilstoši tam, kā viņš pats to izrunā. Fonētiskās atveides princips būtu ievērots, un latviešu lasītāji būtu ieguvuši divus slavenus autorus, Bukera laureātus - Ondatji, kurš sarakstījis Angļu pacientu, un Ondātči, Ēnu pār Temzu autoru. Vai tāda rīcība šajā situācijā būtu pareiza? Savā darbā reiz jau saskāros ar gadījumu, kad autora uzvārda latviskojumu uzskatīju par nepareizu: Terry Pratchett mani kolēģi bija atveidojuši kā Teriju Prečetu, un latviešu patskanis "e" šajā pozīcijā nepavisam neatbilst skaņai æ rakstnieka uzvārdā. Lēmumu mainīt atveidi noteica ne tikai lojalitāte attiecībā pret autoru, bet arī tas, ka Pračeta lasītāju pulks Latvijā bija salīdzinoši neliels un saprotošs. Angļu pacientam laikam gan ir citi lasītāji, tāpēc Ondatje palika Ondatje.

No angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis