Mūžības tēli

Jānis Kalniņš (1922-2000) ir ievērojams latviešu literatūrzinātnieks, teātra kritiķis un rakstnieks, kura darbu vidū ir biogrāfiskie romāni “Andrejs Pumpurs” (1964), “Rainis” (1977), “Auseklis” (1981), stāstu un tēlojumu krājumi “Zelta kamolītis” (1965), “Mūžība” (1971), “Savādnieki” (1979), “Sadursmes krēslas laikmetā (1993) u. c. Rakstot biogrāfisko prozu, autors ir licis lietā ne tikai savu stāstnieka talantu, bet izmantojis arī vesture-zinatne-un-dabas dokumentus un liecības. Cits Jāņa Kalniņa rakstniecības virziens – teiksmas un teiksmaini stāsti, līdzības, kas ļāva rakstniekam izteikties gan par mūžīgām un tomēr savam laikam aktuālām problēmām: nodevību un mīlestību, meliem un patiesību, varu un tautu. Šīs tēmas ir iedzīvinātas mūžības tēlos, kas ienāk latviešu literatūrā no Senās Grieķijas, Senās Romas, kā arī no Livonijas un Kurzemes hercogistes. Vēsturiskais stāstu slānis ļaus atpazīt pasaules un Baltijas vēstures norises, savukārt autora stāstnieka talants – būs garants mierīgam un nosvērtam prozas baudījumam. Stāstus rotā seno monētu attēli, kas ne tikai fiksē vēsturisko laiku, bet arī paradoksālā veidā mūsdienās atgādina drīzāk par mākslinieciskām, nevis materiālām vērtībām. Grāmata iznāk sērijā „Varoņu grāmata”, kas jau piedāvāja lasītājiem tādus izcilus un pieprasītus darbus kā Aleksandra Grīna „Strēlnieku stāstus” un Anšlava Eglīša romānu „Vai te var dabūt alu?”.